Bibliotekāres Ainas Gribneres darba gaitas Saulkrastu Bērnu bibliotēkā aizsākās 1978.gada 1.novembrī. Bibliotēka tajā laikā neatradās ciema centrā, bet diezgan nomaļā vietā. Ejot no centra, bija jāiet līdz luterāņu baznīcai, tad jāiet pāri Tallinas šosejai, pa trosu tiltiņu augšā kalniņā līdz Amatnieku ielai nr.2. Tur, privātmāju ieskauta, atradās bibliotēka. Tā bija simpātiska, vienstāva, vasarnīcas tipa koka māja, kas atgādināja gluži vai pasaku namiņu. Bibliotēkas telpas bija jauki un mājīgi iekārtotas, bet pilnīgi nepiemērotas ziemas apstākļiem. Telpas nebija piekurināmas un ziemas mēnešos bija ļoti auksti. Temperatūra telpās nesasniedza pat 10 grādus. Pirmā ziema Saulkrastos man bija liels pārbaudījums tieši auksto telpu dēļ.
Bibliotēkā strādājām trīs drabinieces: bibliotēkas vadītāja Anita Gruzniņa, bibliotekāre Elīza Kalniņa, kas bija ilggadīga un pieredzējusi darbiniece, ko mīļi saucām par Elīztanti. Viņa mani ievadīja bibliotēkas darbā. Darbs man nebija svešs, jo man jau bija pietiekama darba pieredze ar bērniem un arī pieaugušajiem lasītājiem. Sāku strādāt laikā, kad Bērnu bibliotēka tikko pārgāja Rīgas Rajona Centrālās bibliotēkas (RRCB) sistēmā. Tā kļuva par filiālbibliotēku, bet galvenā bibliotēka atradās Berģos. Jaunās grāmatas no galvenās bibliotēkas saņēmām centralizēti, jau apstrādātas atbilstoši bibliotēku noteikumiem. Grāmatu fonds bibliotēkā bija liels. Grāmatas bija latviešu, krievu, angļu, vācu un nedaudz arī franču valodā. Bibliotēku apmeklēja vietējie Saulkrastu bērni, kā arī vasaras sezonā atpūtnieku, tā saucamo vasarnieku bērni no Maskavas, Ļeņingradas, Minskas un arī citām vietām.
Bibliotēkas fondā bija literatūra arī pieaugušajiem, līdz ar to bibliotēku apmeklēja arī tuvumā dzīvojošie lasītāji, pārsvarā tās bija vecāka gadagājuma dāmas. Dāmām ļoti patika pulcēties bibliotēkā un kopā ar Elīztanti pārrunāt par izlasīto literatūru, rokdarbiem un citām lietām. Tas savā veidā bija ,,dāmu klubiņš’’. Bibliotēkā regulāri notika bibliotekārās stundas un citi pasākumi, kā arī tikšanās ar bērnu grāmatu autoriem. Laba sadarbība bija ar Saulkrastu vidusskolas bibliotekāri Birutu Raudoviču.
1981. gada rudenī Saulkrastu Bērnu bibliotēkā sākās remonts. Tika nokrāsota bibliotēkas ēka un arī iekštelpās tika veikts remonts- uzmūrēta jauna krāsns, ieklāts jauns grīdas segums, krāsotas sienas un veikti citi darbi. 1983.gada vasarā Saulkrastu Bērnu bibliotēkā par vadītāju sāka strādāt Inese Einika. Astoņdesmito gadu beigās Latvijā sākās Atmoda. Šis laiks skāra arī bibliotēku. Ap 1991. gadu bibliotēka pārgāja Saulkrastu ciemata izpildkomitejas pakļautībā. Līdz ar to , ka LR ieguva neatkarību tika pieņemts likums,, Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem’’. Tika noteikts 7 gadu likumīgo namīpašnieku pieteikšanās termiņš. 1992.gada 1.janvārī LR likums stājās spēkā. Uz ēku Amatnieku ielā nr. 2 bija pieteikušies īpašnieki. Tad Saulkrastu izpildkomiteja un priekšsēdētājs Jānis Seregins pieņēma lēmumu par Saulkrastu Bērnu bibliotēkas pārcelšanu uz Saulkrastu bērnudārza ,,Rūķītis’’ telpām. Lai pārceltos, 1993.gada pavasarī nācās rīkot Jurģus. Tas fiziski bija diezgan grūti un smagi, jo bija problēmas ar palīgiem, tāpat arī ar transportu. Bet galu galā viss beidzās veiksmīgi. Sākumā bibliotēka izvietojās bērnudārza 2.stāvā divās telpās, kur vienā telpā bija abonements, bet otrā-lasītava. Vēlāk nācās saspiesties vienā telpā. Bibliotēka tur atradās aptuveni 2 gadus, varbūt arī ilgāk. Precīzs gads un datums nav fiksēts.
Bērnudārzā ļoti aktuāls bija telpu jautājums, jo bija plānots atvērt jaunas grupiņas un telpas vajadzēja atbrīvot. Tolaik jau Saulkrastu dome pieņēma lēmumu piešķirt telpas pilsētas centrā Raiņa ielā 7, apvienojot Bērnu bibliotēku, pieaugušo bibliotēku un Saulkrastu vidusskolas b-ku. Jurģus nācās rīkot vēlreiz. 1996.gada 8.augustā notika apvienotās bibliotēkas atklāšanas pasākums. Ar to es savu stāstījumu beidzu, jo tālāk ir cits stāsts.
VISUS, KAM TAS IESPĒJAMS, LŪDZAM UZRAKSTĪT ARĪ SAVU ATMIŅU STĀSTU UN PAPILDINĀT BIBLIOTĒKAS NOVADPĒTNIECĪBAS KRĀJUMU! JAU IEPRIEKŠ PATEICAMIES!