8.septembrī Saulkrastu novada bibliotēkas bibliotekāres Guntra un Liene organizēja Dzejas dienu aktivitāti Saulkrastu novada vidusskolas 5.klašu skolēniem.
Šī gada Dzejas dienu moto ir “Dzeja elpo”, kas labi sasaucas ar Saulkrastu jūras tuvumu un vēju, kas padziļina un bagātina mūsu elpu. Skolas pagalmā skolēni iejutās dzejnieku ādā un meklēja vārdiem atskaņas. Ar lielu aizrautību pareizā secībā tika kārtotas dzejas rindas un prezentēts paveiktais darbs.
Pateicamies atsaucīgajiem Dzejas dienu aktivitāšu dalībniekiem un skolotājai Ivonnai Ungurei par iesaistīšanos!
Lai dzejas elpa vienmēr ir rosinoša, iedvesmojoša un atmiņā paliekoša!
Aicinām piedalīties Dzejas dienu pasākumā!
Bibliotēkas lasītāja atmiņu stāsts par senajiem Saulkrastiem
Manas bērnības Saulkrasti
Manā bērnībā Saulkrasti sākās pie Inčupes tilta. Baltā kāpa bija neapsaimniekota, tur katrs varēja iet kā un kur vēlas. Tie, kas atbrauca ar automašīnu, piestāja pie Katrīnas liepām un devās apskatīt Balto kāpu. Cilvēku, protams, bija daudz mazāk un mūsdienīgās celtnes, kas tagad redzamas, toreiz nebija. Aiz Bērzu ielas bija nometne “Volna” ar greznu, no koka gatavotu, vārtu arku, kura, diemžēl, reiz vējā sagāzās un nu ir palikušas tika atmiņas par skaisto koka arhitektūru. Tālāk bija “Veltas veikaliņš” vai “Lāču bode”. Pie veikala bija soliņš, uz kura bieži sēdēja zvejnieki garos zābakos, un kaut ko iemalkoja. Vietējās sievas ar groziņiem rokās ,,ķēra’’ vasarniekus un centās pārdot žāvētas zivis. Sevišķi tika uzpasēti tūristi no Ļeņingradas, jo tie bija dāsni pircēji. No zvejniekiem par 3 rubļiem spainī varēja dabūt reņģes vai lucīšus. Saulkrastieši gan lucīšus sauca par kunčiem. Vēl, šodien neredzēta lieta, bija petroleja! Gāzes balonu nebija, plīti kurināt vasarā negribējās, tāpēc daudzi lietoja petrolejas plītiņas. Petroleju tirgoja no autocisternas pretī “Lāču bodei’’. Sievas gāja ar kannām un katrai ielēja tik,cik vajag.
Asfaltēta bija tikai Tallinas šoseja, bet pārējās ielas bija vai nu grantētas, vai vispār bez jebkāda seguma. Ejot pa Murjāņu un Liepu ielu, nonākam pie tādas mazas būdiņas, tādas kā rūķīšu mājiņas, kurā bija bērnu bibliotēka. Tālāk bija pirts. Pašreizējā glaunā gājēja tiltiņa vietā bija koka tilts, kas bija paredzēts braukšanai ar mašīnām. Skola bija tur kur tagad, bet skolai pretī bija mācību lauciņš. No vecās skoliņas mēs skrējām uz aptieku pirkt hematogenu. Grāmatnīca bija tur, kur tagad veikals “Samtene”, bet otrā mājas galā bija frizētava. Tā celtne, kur tagad atrodas bibliotēka, toreiz nebija. Domes ēkas vietā bija mazās skoliņas āra ateja. Pāri ielai, kur agrāk gāja uz “Vāravu”, bija Saulkrastu ēdnīca, saukta par “Betlēmi”. Laikam jau tāpēc, ka kādreiz bija piederējusi mācītājam. Ievērojama vieta kādreiz bija “Āķu” krogs, kur atradās universālveikals, kurā es pirku savu pirmo radio aparātu….
Oļģerts, saulkrastietis jau daudzās paaudzēs un bibliotēkas lasītājs no 1976.gada.
AICINĀM VISUS, KAM TAS IESPĒJAMS, UZRAKSTĪT ARĪ SAVU ATMIŅU STĀSTU UN PAPILDINĀT BIBLIOTĒKAS NOVADPĒTNIECĪBAS KRĀJUMUS! JAU IEPRIEKŠ PATEICAMIES!