Kategorija: Novadpētniecība

Šīs latviešu modernisma arhitektes, dizaineres un skolotājas pazīstamākais darbs ir Dailes teātra ēka, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā, taču brīnišķīga ir arī viņas projektētā un kopā ar Andri Kalniņu realizētā būve- zvejnieku kolhoza ,,Zvejnieks’’ kultūras nams pirms 70 gadiem.

No 1953. līdz 1959. gadam Marta Staņa strādājusi par būvdarbu vadītāju šī kluba tapšanā. Izrādās, ka lielākajam tā laika zvejnieku kolhozam ar 800 biedriem, trūka telpas sarīkojumiem.

Tā, kā teritorijai garām līkumo Aģes upīte, klubs ir veidots uz zemes uzbēruma paaugstinājuma kā gaismas pils, uz kura vēlāk ceļ arī Zvejniekciema vidusskolu un citas dzīvojamās ēkas, kurus projektēja M. Staņa.

Kluba celtniecība ar centrālo apkuri, drenāžu, kanalizāciju maksāja 4 mlj. rubļu, no kuriem 3 mlj. bija kolhoza līdzekļi un miljons bija Latvijas PSR Zivsaimniecības ministrijas neatmaksājams kredīts.

Kolhoza ,,Zvejnieks’’ kluba būvniecībā M.Staņa iesaistīja savus audzēkņus no RLMV. Ēkas galvenās fasādes ornamentālu apdari izstrādāja Mākslas keramikas nodaļas absolvente Vilma Čače, ornamentālas starplogu detaļas darinājis jaunais tēlnieks Gunārs Piesis, logu apdari keramikā – Ruta Puzule. Dekoratīvās tēlniecības audzēkņi A. Drīzulis un P. Lapiņš savos diplomdarbos izveidojuši glītu terasi. Valija Dzene veidojusi vitrāžu un Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļas absolventi ir darinājuši četrus darbus – radiatora režģi, dzeramo trauku u. c.

Marta Staņa Zvejniekciemā projektējusi arī divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem, Zvejniekciema vidusskolu un mākslinieku Postažu ģimenes vasarnīcu.

29. oktobrī kultūras namā ,,Zvejniekciems” no plkst. 11.00 – 15.00 notiks radošo darbnīcu rīts ģimenēm ar bērniem ,,Martai Staņai 110. Arhitektūra un dizains”.

Saulkrastu pastniecei Ilzei Freidenfeldei pastnieces darbā aizritējuši 30 gadi. Kad meita uzsāka mācības 1.klasē un gribējās darbu ar elastīgu darba laiku, Ilze sāka strādāt pastā Rīgā. Vēlāk, kad viņa pārcēlās uz dzīvi Saulkrastos, darbiņš atradās Zvejniekciema pasta nodaļā, kur viņa strādāja līdz 2009.gadam. No darba bija jāaiziet, jo Ilzei nebija autovadītāja tiesību, kas tika pieprasītas visiem pasta izvadātājiem. Un nu, 15.septembris pastniecei Ilzei Freidenfeldei Saulkrastu pasta nodaļā, bija pēdējā darba diena, jo darbs pastā uzteikts tā paša iemesla dēļ. Vaicājot, kādi ir nākotnes plāni, Ilze, ar asarām acīs, pasmaida un saka, ka mazliet atpūtīšoties un tad jau atkal meklēs darbu, jo līdz pensijai vēl atlikuši pieci gadi.
Pastnieka darbs nav viegls un to dara cilvēki, kuriem ir vēlme, prasme un aicinājums kontaktēties ar cilvēkiem. Vienmēr jābūt labā omā, jo cilvēki kopā ar avīzēm un žūrnāliem grib saņemt kādu uzmundrinājumu, laba vēlējumu, uzzināt kādu jaunu ziņu. Dažās mājās, iespējams, ir dienas, kad pastnieks ir vienīgais, kas pie mājas piestās un pārmīs kādu vārdu. Pastnieces Ilzes Freidenfeldes darba diena sākās pirms pulksten septiņiem, kad viņa devās uz pastu, lai šķirot vēstules, laikrakstus, žurnālus un sakārtotu tos izvadāšanai. Maršruts, ko Ilze mēroja, izvadājot presi, bija apmēram 20 km, jo bija jāapmeklē teju 100 novadnieku mājas. Ilze neslēpj, ka darba apjoms ar katru gadu sarucis. Ja agrāk katru dienu bija jānogādā apmēram divdesmit ierakstītās vēstules, tad tagad apjoms krietni sarucis. Vaicājot, kādi laikraksti vēl joprojām tiek abonēti Saulkrastos, Ilze nevilcinoties atbild, ka tā ir “Latvijas avīze”un “Laimīgā programma”.
Vaicājām, kura ir pastnieces Ilzes Freidenfeldes mīļākā grāmata? Viņa, nevilcinoties atbild, ka tā ir Mārgaretas Mičelas grāmata “Vējiem līdzi”, kuru lasot nācies pat raudāt. Vēl spilgtā atmiņā palikusi Džeimsa Bovena grāmata ,,Ielas kaķis, vārdā Bobs’’, kas ir patiess stāsts un pastnieci Ilzi dziļi saviļņojis.
Sakām lielu paldies Ilze Freidenfeldei par sirdsatdevi pastnieces darbā un novēlam gūt labu risinājumu, jauna darba meklējumos. Veiksmi!

Manas bērnības Saulkrasti

Manā bērnībā Saulkrasti sākās pie Inčupes tilta. Baltā kāpa bija neapsaimniekota, tur katrs varēja iet kā un kur vēlas. Tie, kas atbrauca ar automašīnu, piestāja pie Katrīnas liepām un devās apskatīt Balto kāpu. Cilvēku, protams, bija daudz mazāk un mūsdienīgās celtnes, kas tagad redzamas, toreiz nebija. Aiz Bērzu ielas bija nometne “Volna” ar greznu, no koka gatavotu, vārtu arku, kura, diemžēl, reiz vējā sagāzās un nu ir palikušas tika atmiņas par skaisto koka arhitektūru. Tālāk bija “Veltas veikaliņš” vai “Lāču bode”. Pie veikala bija soliņš, uz kura bieži sēdēja zvejnieki garos zābakos, un kaut ko iemalkoja. Vietējās sievas ar groziņiem rokās ,,ķēra’’ vasarniekus un centās pārdot žāvētas zivis. Sevišķi tika uzpasēti tūristi no Ļeņingradas, jo tie bija dāsni pircēji. No zvejniekiem par 3 rubļiem spainī varēja dabūt reņģes vai lucīšus. Saulkrastieši gan lucīšus sauca par kunčiem. Vēl, šodien neredzēta lieta, bija petroleja! Gāzes balonu nebija, plīti kurināt vasarā negribējās, tāpēc daudzi lietoja petrolejas plītiņas. Petroleju tirgoja no autocisternas pretī “Lāču bodei’’. Sievas gāja ar kannām un katrai ielēja tik,cik vajag.

Asfaltēta bija tikai Tallinas šoseja, bet pārējās ielas bija vai nu grantētas, vai vispār bez jebkāda seguma. Ejot pa Murjāņu un Liepu ielu, nonākam pie tādas mazas būdiņas, tādas kā rūķīšu mājiņas, kurā bija bērnu bibliotēka. Tālāk bija pirts. Pašreizējā glaunā gājēja tiltiņa vietā bija koka tilts, kas bija paredzēts braukšanai ar mašīnām. Skola bija tur kur tagad, bet skolai pretī bija mācību lauciņš. No vecās skoliņas mēs skrējām uz aptieku pirkt hematogenu. Grāmatnīca bija tur, kur tagad veikals “Samtene”, bet otrā mājas galā bija frizētava. Tā celtne, kur tagad atrodas bibliotēka, toreiz nebija. Domes ēkas vietā bija mazās skoliņas āra ateja. Pāri ielai, kur agrāk gāja uz “Vāravu”, bija Saulkrastu ēdnīca, saukta par “Betlēmi”. Laikam jau tāpēc, ka kādreiz bija piederējusi mācītājam. Ievērojama vieta kādreiz bija “Āķu” krogs, kur atradās universālveikals, kurā es pirku savu pirmo radio aparātu….
Oļģerts, saulkrastietis jau daudzās paaudzēs un bibliotēkas lasītājs no 1976.gada.

AICINĀM VISUS, KAM TAS IESPĒJAMS, UZRAKSTĪT ARĪ SAVU ATMIŅU STĀSTU UN PAPILDINĀT BIBLIOTĒKAS NOVADPĒTNIECĪBAS KRĀJUMUS! JAU IEPRIEKŠ PATEICAMIES!